Saskaņā ar apsekojuma datiem zemūdens inženierija, pateicoties hlorīda jonu iekļūšanai betonā, izraisa ātru tērauda stieņu koroziju, betona atslāņošanos, īsu kalpošanas laiku un nopietnus bojājumus.
Norvēģija 1971. gadā betonā izmantoja silīcija dioksīda izgarojumus betonā. No vienas puses, tas tika piepildīts ap cementa daļiņām, lai padarītu vircu blīvāku;
No otras puses, tas apvienojas ar kalcija hidroksīdu, kas rodas cementa hidratācijas rezultātā, veidojot kalcija silikāta hidrāta gēlu (pazīstams arī kā CSH gēls), t
Šie gēli ir bloķēti kapilāros, padarot kapilārus mazākus un nepārtrauktus, ievērojami uzlabojot betona kompaktumu,
Tas efektīvi uzlabo spēju pretoties elektroķīmiskiem bojājumiem, ko izraisa hlorīda jonu infiltrācija, un ievērojami uzlabo tā pretkorozijas veiktspēju.
Pēc gadiem ilgiem pētījumiem tas var ietaupīt 80-110 kg cementa uz vienu betona kvadrātu, un konstrukcija ir ērta, un kalpošanas laiks tiek pagarināts par 1,2 reizēm.
Zemūdens betona ielešana parasti pieņem cauruļvada metodi. Sakarā ar cementa vircas zudumu ūdenī, tam ir tādas problēmas kā slikta sasaiste ar pamatnes slāni un samazināta detaļas izturība saskarē ar ūdeni.
Pēc silīcija dioksīda izgarojumu pievienošanas zemūdens betonam to var acīmredzami uzlabot.
